Moricsala

Aizved mani uz Morica salu, kad tur ozoliem lapas sāk plaukt. Man šai dzīvē tik bieži ir salis, gribas sauli par māsu reiz saukt

Kā Zivju sala pārtapa par Moricsalu?

Latvijā nav otras salas ar tik iespaidīgu vēsturi, lai gan vēl 1726. gadā tā bija mazzināma sala Usmas ezerā, saukta par Zivju salu. Moricsala savu nosaukumu ieguvusi no vēsturiskiem notikumiem 1726.–1727. gadā, kad salā neilgu laiku uzturējās Saksijas grāfs Morics (Maurice de Saxe). Tas bija brīdis, kad Kurzemes hercogistes galvaspilsētā Jelgavā gruzdēja kaislības un 1726. gadā uz Jelgavu kā uz meduskāri devās daudzi precinieki, lai pretendētu uz jaunās Kurzemes hercoga atraitnes, nākamās Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas roku. Annai dikti patika Saksijas grāfs Morics, viņa panāca, ka trīsdesmitgadīgo puisi ievēl par Kurzemes hercogu, un sapņoja ar viņu apprecēties. Taču šīs laulības nebija Krievijas interesēs, un Jelgavā no Rīgas ieradās kņazs Aleksandrs Menšikovs ar 1000 dragūniem, tāpēc grāfs Morics 1727. gada 20. jūlijā bija spiests bēgt un nocietināties Usmas ezera Zivju salā.

Pēc krievu aplenkuma naktī uz 19. augustu 300 Morica karavīriem nācās padoties. Pats hercogs pārģērbās par sulaini, ieķērās zirgam krēpēs un pāri Ābeļkalniņa sēklim un Ozolsēklim peldus atstāja salu. Sakšu Morics devās uz Franciju, kur pēc deviņiem gadiem kļuva par ģenerālleitnantu. Pēc vairākām veiksmīgām kaujām dažādos karos 1746. gadā tika iecelts par Francijas maršalu, gadu vēlāk – par franču iekarotās Nīderlandes pavēlnieku.

Morics mira 1750. gadā 54 gadu vecumā, taču vēl šodien viņu Latvijā piemin biežāk nekā Francijā. Tā Usmas ezera skaistākā sala ieguva Morica vārdu, bet Usmas pagasts katru gadu augusta pirmajā sestdienā svin Morica svētkus – romantiskus svētkus vasarai, cilvēkiem.